Dzeja

Jā, vīrietim arī ir dvēsele. Reizēm dvēsele sāp; reizēm tā dzied. Tomēr sāpēs nenozīmē depresiju un pasaules galu; arī gaviles nenozīmē paradīzi un eiforiju. Dzeja ir logs, pa kuru pasaulei ielūkoties vīrieša dvēselē. Un logs, pa kuru dvēsele var pacelties spārnos un aizlidot.

Šajā sadaļā publicējam mūsu vīru dvēseles dziesmas. 

 

 

ZELTS ZELTS

Kas ir zelts ?

Zelts ir  mīlestības  materiālā izpausme,

tā ir mīlestība bez dvēseles, tikai zelts…

Tam nav valodu robežas,

tam nav piederība ticībām,

mēs to meklējam,

mēs to sargājam tas var būt vērtība tas var būt posts.

Tas tikai zelts…

Māris

 

Dzīvoju

Var jau būt, ka diena tāda tukša

Var jau būt ,ka izslāpis pēc kaut kā

Dzīvoju…

Diena, nakts, diena

Slāpes.

Pēc kaut kā īsta paliekoša…

Acu skatiens caurdur katru – katru, kas man pretī nāk

It kā izmisis kliedziens tālē, –  bez atbildes

Precies ar mani, precies ar mani,

Precies ar mani…

Māris

 

Zudušais rīts

Es mostos no plīstošu burbuļu skaņām

Tās  atskan, tik kliedzoši skaļi

Un beidzot, beidzot tās pamodina mani

Tur rīta gailis mutuļo katlā,

 

Tas gailis kurš rītos dziedājis esot

Tikai es, aizmidzis biju…

Tik skaļi , tik skaļi un ilgi

Dziedājis esot

 

Trīs reizes ? Varbūt piecas?

Bet varbūt , ka visu manu dzīvi ? Tik ļoti es aizmidzis biju!

Katru dienu, no rīta …

Ak Dievs! Kā viņš  dziedājis esot

Tik es, es aizmidzis biju

Nedzirdēju…

Māris

Vēlme

Un atkal ieraugot tevi

Negribu neko citu kā pazaudēt sevi

Tikai drosmes par maz

Pieiet tev tuvāk –

Tik tuvu, tik tuvu, lai justu

Kā biezā miglā no rīta

Es ietinos tevī, lai zustu

Un atkal ieraugot tevi

Es nespēju sajust vairs sevi

Tik tuvu, tik tuvu, lai teiktu

Nelaid mani ārā 

Paturi, Paturi,  sevī, lai justu!

Māris

TUKŠUMS

Vēl šorīt Rīga bija manī

Ar pilnajām ielām

Pilnām ar tevi

Viens mirklis,  

Un … eju pa ielām

Savām un Rīgas

Rīgas ielas ir tukšas!

Manas arī

Tu neesi uz ielām

Ielas ir tukšas…

Rīgas un manas

Vairāk jau manas

Māris

ILGAS

Katru dienu pieeju pie loga

Kā putns stiklā ar pieri triecos

Varbūt ieraudzīšu tevi…

Tev pretīm lēkšu

 

Katru dienu pakāpjos stāvu augstāk

Lai nesāp…

Lai nesakropļotu sevi

Lekšu…

Un tomēr, rīt!

Rīt, tiešām lekšu!

 

Tikai pakāpšos vēl stāvu augstāk…

Tevi gaidot –

Katru dienu  augstāk kāpju

Tevi ieraudzīt gribu

 

Varbūt uzkāpšu debesiis…

Debesīs vieglāk var elpot

Tur lekšu!

Tur, varbūt atradīšu tevi 

Māris

MANA SIRDS

Prāts sirdi manu gūstā tur

Tai apkārt uzlikta ir sēta

Auksta un nepārspēta…

Tai apkārt vēl ir mīnu lauks

Lai tiešām būtu droši

 

Sirds durvis ciet!

Un atslēgu pie sevis glabā prāts

Tas bruņojies ar šaubām

Rūgtām atmiņām vēl bailēm

Prāts lepns, joprojām nepārspēts

 

Tik dzirdu , es dzirdu….

kā piesieta vilcene kauc mana sirds

Tā prāta pārbiedēta

Tai sapnis norauties , tikt pāri sētai

Un pazust mīlestības biezokņos…

Māris

SĀPE

Ja trapa lode sirdī

vai sāp?

sāp! Es zinu…

Citur jau tā nesāp!

Citur nemaz nesāp!

vai izdzīvo?

Dzīvo…

Tu paliec dzīvot!

Noteikti paliec…

Viss jau tāpat…

Viss jau tāpat…

Tikai dzīvo ar lodi sirdī.

Neviens jau neredz…

Tavu lodi. Kādam pastāstīt?

Kādam, kas dzird

Sāpes nevar izstāstīt…

Ja trāpa lode sirdī

Sāp…

Dzīvo…

Māris

IEMĪLOS TEVĪ

Es atkal, iemīlos tevī

Tavs augums…

Tavs smaids…

Šodien tu gaidi mani

Zinu! Kur vienmēr!

Tai pašā vietā

 

Tevī ir viss…

Viss, ko es vēlos!

Tik viegli ar tevi

Mēs abi zinām kā mīlēt

Zinām kā dzīvot bez kļūdām

Tik viegli ir ar tevi!

 

Es nāku pie tevis

Tai pašā ielas stūrī

Kur tu plakātā dzīvo

Jā plakātā! 

Tā drošāk…

Iemīlos tevī!

Tavā plakātā košā

Māris

MELNĀ KRĀSA

Es šodien apskaužu vēju…

Es šodien iemīlos melnajā krāsā

Tas dzīvo tavos matos,

Tas runā ar mani

 

Tu manā paletē esi

Kā visu krāsa

Tik spilgta un īsta

 

Es šodien matos tavos ietinos

Es ļaujos…

Un acīs tavās skatoties

Aiz vien dziļāk un dziļāk

Grimstu tevī

Mana melnā krāsa

Māris

UZ BALKONA

Skatos debesīs…

Gaidu krusu

To spēcīgo, ar lielajiem, baltajiem graudiem

Tad būšu tev blakus

Tāpat kā toreiz…

Uz balkona dzerot Proseko

Debesis būs biedējoši pilnas

Ar baltajiem graudiem

Tie visi kritīs mums virsū

Pilni ar pārmetumiem

It kā gribot mūs sodīt

It kā atturot…

Savās ciešajās skavās

Es sargāšu Tevi

No katra, šī krītošā grauda

Tie kritīs mums virsū un kusīs

Tie kusīs no kaisles un ilgām

Mēs izmirksim…

Mēs saplūdīsim vienā

Uz balkona dzerot Proseko…

Māris

UZ JŪRU

Mēs abi kā Gauja

Pilna mīlas ūdeņiem palos

Ar kaislību putām, līkumos izgraužam krastus

Meklējot taisnāko ceļu ar paceltu buru

 

Tur tālāk, kur jūra, esot kas vairāk…

Tur tālāk var palikt tik liela!

Bez krastiem ar ūdeņiem dziļiem

Un tomēr tik saprotamai mums abiem diviem

Māris

 

PUSMŪŽS

Es esmu vīrietis, varu uzkāpt kokā

Ja vajag,  logu izsist varu!

Savaldīt visu pasauli vienā rokā

Varu un daru!

 

Tikai jūtos kā apburtā lokā

Kurā bezspēkā kuļos

Tverot pēc salmiņa katra

Kas garām peld dzīves mutuļos dziļos

 

Lai paglābtu sevi

Vai iepriecinātu tevi…

Pie salmiņiem turos un buros

It kā ar rokām tām pašām

Un domām tik plašām

Bet netieku galā

Tik vien kā

Ar vīrieti

Dvēselē savā

Māris

 

Palicis viens

Maldoties sociālo pūļu radītā miglā

Stumjot sapņu nākotnes kalnus

Esmu palicis viens!

Slēpjoties kāršu namiņu pilīs

Kur nedzirdēt cilvēku izteiktos kaunus

Par pareizi, nepareizi dzīvoto dzīvi

 

Palicis viens! Kā ozols varens,

Asfaltētā laukumā dzīvo

Kurš cenšas iesēt sēklu

Lai dzīvi savu, attaisnot spētu

Ik gadu zīles asfaltā triec

Un tā jau gadiem – ticībā ciets

Triec,  un atkal, no jauna triec

Tik nesaprot, ka asniem izdīgt liegts

Stāv ozols varens,  viss miglā tīts

Skan tukšo zaru švīksts…

Dīgstošās zīles ir tikai mīts, tikai mīts….

Visapkārt asfalts kūpoši melns!

Vienīgi saknēs manās, vēl doma dzīvo  –

Ja zaros manos vel kāda zīle būtu…..

To zemē triektu!

Tā noteikti! Noteikti pasaulei,

Tad atnestu prieku……

Māris

.