Valdnieka arhetips

Valdnieka telpa: viņa karaļvalsts. Valdnieka uzdevums ir vairot dzīvību un auglību (tai skaitā arī seksualitāti), rūpēties par visu viņa karaļvalsts dzīvo būtņu uzplaukumu un harmonisku attīstību.

Valdnieku vada iekšējās autoritātes spēks un mierīga pašpārliecinātība. Viņš apvieno sevī pārējos trīs arhetipus, harmonizējot attiecības starp tiem.   

Valdnieks ir Dieva un pasaules apvienojums vienā arhetipiskajā tēlā. Viņa uzdevums ir novadīt sevis nesto dievišķo enerģiju līdz materiālajai pasaulei. Pateicoties šai enerģijai pastāv viss dzīvais, civilizācija uzplaukst un attīstās, valstī valda miers un kārtība. Lai pildītu savu funkciju, Valdnieks ir gatavs upurēties savu padoto labklājības vārdā.

Valdnieks iemieso Taisnīgu Kārtību. Valdnieks personificē taisnību un likumu, jo dzīvo saskaņā ar taisnīguma principiem. Tas, kurš pats nedzīvo saskaņā ar likumu (tradīcijām,, paražām), nav patiess Valdnieks.

Valdnieks cīnās par mieru – pret haosu un pagrimumu (šeit viņam palīdz pavalstnieki Karotāji), kas tiecas izjaukt iedibināto pasaules kārtību. Arī šī darbība arī ļauj identificēt patiesu Valdnieku – viņš nekad nebūs destruktīvs.

Vienmēr dāsni slavē savus padotos, nekad nejūtas garlaikots viņu klātbūtnē. Valdnieks Vēro pasauli ar stingru, bet labvēlīgu skatienu. Viņa skatiens – piešķir daudz lielāku realitāti tam, uz ko tas skatās.

Valdnieka otrs svarīgākais uzdevums, blakus kārtības uzturēšanai, ir svētības došana. Dot svētību nozīmē – pamanīt un izcelt cilvēkus, kam piemīt kādi talanti, uzslavēt, uzmundrināt, iedrošināt.  Agrāk cilvēki nāca ne tikai skatīties uz Valdnieku, bet arī paši vēlējās tikt Valdnieka ieraudzīti (mūsdienās tas būtu kā paspiest roku patiesi cienītam prezidentam). Tā Valdnieka funkcijai pievienojas Tēva funkcija – dot bērniem svētību un skatīties uz viņiem ar Svētības skatienu. Svētības saņemšana dziedina, piepilda un padara mūs veselus.

Valdnieka arhetipa dominance psihē izpaužas kā lielummānija un narcisms – sava svarīguma un diženuma pārspīlēšana (neattīstīts Viedais). Valdnieks nevis rūpējas un dāvā savu mīlestību pavalstniekiem, bet alkst pašapliecināties un saņemt mīlestību, liekot viņiem apbrīnot un slavināt sevi (neattīstīts Mīlnieks). Ar negantu niknumu uzbrūk cilvēkiem, kurus uzskata par vājiem un gļēviem, jo projicē uz viņiem pats savu vārgumu un gļēvumu (neattīstīts Karotājs).

Ēnas pretpoli

Tirānam nav personības kodola, viņš apzinās šo vājību un visiem spēkiem cenšas to noslēpt aiz ārējas grandiozitātes maskas. Vēlas tikt pielūgts un apbrīnots kā pasaules centrs, bet patiesībā ir ļoti jutīgs pret kritiku vai pat tikai kritikas iespēju.  Tirāns ir nežēlīgs un nejūtīgs, ekspluatē padotos un apzināti iedveš viņos mazvērtības un bezpalīdzības sajūtu. Ienīst skaistumu, nevainību, talantu, dzīvības enerģiju. Tirāns-Tēvs karo ar saviem paša bērniem – pazemo un demotivē viņus. 

Vārgulim arī nav centra un miera, taču viņš savas bailes neslēpj. Cieš no paranojas, jo tur aizdomās tuviniekus un draugus, ka tie viņu nodos vai noslepkavos jebkurā brīdī. Ir atriebīgs un agresīvs, jo bailes liek uzbrukt pirmajam. Ar pastāvīgu neuzticēšanos un paranoju saindē atmosfēru ap sevi, pakāpeniski degradējoties pašam un degradējot citus, tādā veidā veicinādams savu gāšanu no varas.