PAVASARIS

 

Pavasarim zaļi mati,

Pavasarim arī kurpju nav.

Pavasaris piedzimst kailā sniegā,

Kamēr asni miegā guļ.

 

Tad tas izpin zaļās bizes,

Palaiž vējā plīvoties.

Visa zeme tvīkst no kāres

Tajos matos ieķerties.

 

Pirmie sniegpulksteņi mostas,

vizbuļi un purenes no zemes steidz.

Pavasaris – maina sevi krāsās.

Gleznot, mālēt, priecāties.

Dzintars

 

DVĒSELES CEĻŠ

 

Pēc patiesības alkstu,

Daļa no manis vairās.

Bet sirds dziļumos kalstu,

Esot mūžīgās gaidās.

 

Par to īsto un savējo,

Potenciālu, kas dus.

Atklāt to velti manējo

Un beidzot pārstāt būt kluss.

 

Izplest spārnus,

Būt pilnīgs un brīvs.

Iepriecināt visus savējos,

Esot beidzot dzīvs.

 

Un pasaule priecāsies,

Pasaule līksmos.

Par dvēseli brīvo,

Par vīru dzīvo!

Uldis

 

DVĒSELES CEĻŠ: ZELTS IR MANĪ

 

Aizņemtam viegli kļūt,

Pelnot, skrienot, tērējot

Un it kā laimīgam būt,

Pēc sociuma standartiem vērtējot.

 

Ka tik tālāk no dvēseles zvana,

Nedzirdēt to.

Kurš vēstī, ka gana,

Gana ignorēt to.

 

Un tā dienu no dienas,

Paslēpes spēlēju.

Lai gan šķita man,

Ka laimi sev vēlēju.

 

Taču patiesībā zinu,

Ka laimi sev liedzu.

Jo zelts ir manī

Un nevis ārpasaulē tanī.

Uldis

 

DVĒSELES CEĻŠ: VECĀ GLEZNA

 

… un tomēr,

Tik izpriecas vienas,

Gribu ik dienas.

Un tā dienu no dienas,

Esmu turpat –

Kā veca glezna pie sienas!

Uldis

 

ZELTS ZELTS

 

Kas ir zelts ?

Zelts ir  mīlestības materiālā izpausme,

tā ir mīlestība bez dvēseles, tikai zelts…

Tam nav valodu robežas,

tam nav piederība ticībām,

mēs to meklējam,

mēs to sargājam, tas var būt vērtība, tas var būt posts.

Tas tikai zelts…

Māris

 

DZĪVOJU

 

Var jau būt, ka diena tāda tukša

Var jau būt, ka izslāpis pēc kaut kā

Dzīvoju…

Diena, nakts, diena

Slāpes.

Pēc kaut kā īsta paliekoša…

Acu skatiens caurdur katru – katru, kas man pretī nāk

It kā izmisis kliedziens tālē, –  bez atbildes

Precies ar mani, precies ar mani,

Precies ar mani…

Māris

 

ZUDUŠAIS RĪTS

 

Es mostos no plīstošu burbuļu skaņām

Tās  atskan, tik kliedzoši skaļi

Un beidzot, beidzot tās pamodina mani

Tur rīta gailis mutuļo katlā,

 

Tas gailis kurš rītos dziedājis esot

Tikai es, aizmidzis biju…

Tik skaļi, tik skaļi un ilgi

Dziedājis esot

 

Trīs reizes? Varbūt piecas?

Bet varbūt, ka visu manu dzīvi? Tik ļoti es aizmidzis biju!

Katru dienu, no rīta …

Ak Dievs! Kā viņš dziedājis esot

Tik es, es aizmidzis biju

Nedzirdēju…

Māris

 

VĒLME

 

Un atkal ieraugot tevi

Negribu neko citu kā pazaudēt sevi

Tikai drosmes par maz

Pieiet tev tuvāk –

Tik tuvu, tik tuvu, lai justu

Kā biezā miglā no rīta

Es ietinos tevī, lai zustu

Un atkal ieraugot tevi

Es nespēju sajust vairs sevi

Tik tuvu, tik tuvu, lai teiktu

Nelaid mani ārā 

Paturi, Paturi,  sevī, lai justu!

Māris

 

TUKŠUMS

 

Vēl šorīt Rīga bija manī

Ar pilnajām ielām

Pilnām ar tevi

Viens mirklis,

Un … eju pa ielām

Savām un Rīgas

Rīgas ielas ir tukšas!

Manas arī

Tu neesi uz ielām

Ielas ir tukšas…

Rīgas un manas

Vairāk jau manas

Māris

 

ILGAS

 

Katru dienu pieeju pie loga

Kā putns stiklā ar pieri triecos

Varbūt ieraudzīšu tevi…

Tev pretīm lēkšu

 

Katru dienu pakāpjos stāvu augstāk

Lai nesāp…

Lai nesakropļotu sevi

Lekšu…

Un tomēr, rīt!

Rīt, tiešām lekšu!

 

Tikai pakāpšos vēl stāvu augstāk…

Tevi gaidot –

Katru dienu augstāk kāpju

Tevi ieraudzīt gribu

 

Varbūt uzkāpšu debesīs…

Debesīs vieglāk var elpot

Tur lekšu!

Tur, varbūt atradīšu tevi

Māris

 

MANA SIRDS

 

Prāts sirdi manu gūstā tur

Tai apkārt uzlikta ir sēta

Auksta un nepārspēta…

Tai apkārt vēl ir mīnu lauks

Lai tiešām būtu droši

 

Sirds durvis ciet!

Un atslēgu pie sevis glabā prāts

Tas bruņojies ar šaubām

Rūgtām atmiņām, vēl bailēm

Prāts lepns, joprojām nepārspēts

 

Tik dzirdu, es dzirdu….

kā piesieta vilcene kauc mana sirds

Tā prāta pārbiedēta

Tai sapnis norauties, tikt pāri sētai

Un pazust mīlestības biezokņos…

Māris

 

SĀPE

 

Ja trāpa lode sirdī

vai sāp?

sāp! Es zinu…

Citur jau tā nesāp!

Citur nemaz nesāp!

vai izdzīvo?

Dzīvo…

Tu paliec dzīvot!

Noteikti paliec…

Viss jau tāpat…

Viss jau tāpat…

Tikai dzīvo ar lodi sirdī.

Neviens jau neredz…

Tavu lodi. Kādam pastāstīt?

Kādam, kas dzird

Sāpes nevar izstāstīt…

Ja trāpa lode sirdī

Sāp…

Dzīvo…

Māris

 

IEMĪLOS TEVĪ

 

Es atkal, iemīlos tevī

Tavs augums…

Tavs smaids…

Šodien tu gaidi mani

Zinu! Kur vienmēr!

Tai pašā vietā

 

Tevī ir viss…

Viss, ko es vēlos!

Tik viegli ar tevi

Mēs abi zinām, kā mīlēt

Zinām, kā dzīvot bez kļūdām

Tik viegli ir ar tevi!

 

Es nāku pie tevis

Tai pašā ielas stūrī

Kur tu plakātā dzīvo

Jā plakātā!

Tā drošāk…

Iemīlos tevī!

Tavā plakātā košā

Māris

 

MELNĀ KRĀSA

Es šodien apskaužu vēju…

Es šodien iemīlos melnajā krāsā

Tas dzīvo tavos matos,

Tas runā ar mani

 

Tu manā paletē esi

Kā visu krāsa

Tik spilgta un īsta

 

Es šodien matos tavos ietinos

Es ļaujos…

Un acīs tavās skatoties

Aizvien dziļāk un dziļāk

Grimstu tevī

Mana melnā krāsa

Māris

 

UZ BALKONA

 

Skatos debesīs…

Gaidu krusu

To spēcīgo, ar lielajiem, baltajiem graudiem

Tad būšu tev blakus

Tāpat kā toreiz…

Uz balkona dzerot Proseko

Debesis būs biedējoši pilnas

Ar baltajiem graudiem

Tie visi kritīs mums virsū

Pilni ar pārmetumiem

It kā gribot mūs sodīt

It kā atturot…

Savās ciešajās skavās

Es sargāšu Tevi

No katra, šī krītošā grauda

Tie kritīs mums virsū un kusīs

Tie kusīs no kaisles un ilgām

Mēs izmirksim…

Mēs saplūdīsim vienā

Uz balkona, dzerot Proseko…

Māris

 

UZ JŪRU

 

Mēs abi kā Gauja

Pilna mīlas ūdeņiem palos

Ar kaislību putām, līkumos izgraužam krastus

Meklējot taisnāko ceļu ar paceltu buru

 

Tur tālāk, kur jūra, esot kas vairāk…

Tur tālāk var palikt tik liela!

Bez krastiem ar ūdeņiem dziļiem

Un tomēr tik saprotamai mums abiem diviem

Māris

 

PUSMŪŽS

 

Es esmu vīrietis, varu uzkāpt kokā

Ja vajag, logu izsist varu!

Savaldīt visu pasauli vienā rokā

Varu un daru!

 

Tikai jūtos kā apburtā lokā

Kurā bezspēkā kuļos

Tverot pēc salmiņa katra

Kas garām peld dzīves mutuļos dziļos

 

Lai paglābtu sevi

Vai iepriecinātu tevi…

Pie salmiņiem turos un buros

It kā ar rokām tām pašām

Un domām tik plašām

Bet netieku galā

Tik vien kā

Ar vīrieti

Dvēselē savā

Māris

 

PALICIS VIENS

 

Maldoties sociālo pūļu radītā miglā

Stumjot sapņu nākotnes kalnus

Esmu palicis viens!

Slēpjoties kāršu namiņu pilīs

Kur nedzirdēt cilvēku izteiktos kaunus

Par pareizi, nepareizi dzīvoto dzīvi

 

Palicis viens! Kā ozols varens,

Asfaltētā laukumā dzīvo

Kurš cenšas iesēt sēklu

Lai dzīvi savu, attaisnot spētu

 

Ik gadu zīles asfaltā triec

Un tā jau gadiem – ticībā ciets

Triec, un atkal, no jauna triec

Tik nesaprot, ka asniem izdīgt liegts

 

Stāv ozols varens,  viss miglā tīts

Skan tukšo zaru švīksts…

Dīgstošās zīles ir tikai mīts, tikai mīts….

Visapkārt asfalts kūpoši melns!

 

Vienīgi saknēs manās, vēl doma dzīvo  –

Ja zaros manos vel kāda zīle būtu…

To zemē triektu!

Tā noteikti! Noteikti pasaulei,

Tad atnestu prieku…

Māris